Vijole ir stīgu instruments, kas tiek spēlēts ar lociņu. Nevienam citam mūzikas instrumentam nav bijusi tik nozīmīga loma Eiropas vēsturē. Pirmās vijoles tika izgatavotas aptuveni pirms 400–500 gadiem. Tā ir svarīgs mūzikas instruments klasiskajā simfoniskajā orķestrī. Vijole ir mazākais un ar visaugstāko skaņas augstumu apveltītais stīgu mūzikas instruments. Orķestros vijoles parasti dala divās partijās. To spēlē gan kā solo instrumentu, kamermūzikā, gan džezā. Vijoļu spēlētāji tiek saukti par vijolniekiem (vai vijolniecēm), bet cilvēkus, kuri izgatavo vai remontē vijoles, sauc par vijoļmeistariem. Par izcilākajiem vijoļmeistariem pasaulē uzskata tolaik Kremonā dzīvojošos Antonio Stradivāri, Nikolo Amati, Andrea Gvarnēri un Džuzepi Gvarnēri.

Ar vijoli visā tās rašanās procesā un attīstības gaitā saistās neskaitāmas leģendas, mīti, noslēpumi un neskaidrības. Tai veltīts bezgala daudz zinātnisku pētījumu, sākot ar visagrīnākajām lociņinstrumentu formām un beidzot ar klasisko vijoli.

Latvijā un pasaulē spožākie vijoļspēles grandi – Gidons Krēmers, Baiba Skride, Eva Bindere, Kristīne Balanas, Vineta Sareika, Elīna Bukša, Raimonds Ozols, Sandis Šteinbergs u.c.

Latvijas izcilākie vijoļmeistari - Zigurds Elsbergs, Juris Pauls, Juris Jēkabsons un Šandors Gotvonī - pievērsušies instrumentu restaurēšanai un pārbūvēšanai.