Akordeons ātri izplatījās visā Eiropā un ieguva plašu pielietojumu brīvā laika pavadīšanai, gadatirgos un krodziņos.

19. gs. vidū tika izveidoti akordeonu modeļi, kam labā klaviatūra sastāvēja no pilnas hromatiskās gammas. 19. gs. beigās itāļu meistars P. Soprani izveidoja īpašu harmonikas konstrukciju, kur klaviatūra kreisajai rokai sastāvēja no mažora un minora akordiem, savukārt cits itāļu meistars – M. Dallape izveidoja instrumentu ar piano klaviatūru labajā (trīs oktāvas) un hromatisko kreisajā pusē (48 podziņas). Tieši tādu mēs pazīstam akordeonu arī šodien.

Taču akordeons, tāpat kā Rīga, vēl aizvien nav uzbūvēts līdz galam. Mūsdienu akordeonam ir divas dažādas basu sistēmas, izmantotas tiek abas. Akordeona izmēru nosaka pēc basu skaita, jo vairāk basu, jo lielāks akordeons (attiecīgi, arī vairāk taustiņu labajā pusē). Ir 48, 80, 96 vai 120 basu akordeoni. Svars ir no 5 kg līdz pat 16 kg.

Akordeona labā klaviatūra arī ir divu veidu – taustiņi (piano accordion) vai podziņas (button accordion). Podziņu akordeons pasaulē ir vairāk izplatīts, tā tehniskās iespējas ir lielākas, jo podziņas atrodas viena otrai tuvāk nekā taustiņi, un spēlēt ir ērtāk. Latvijā izplatītāks ir taustiņu akordeons; tas saistīts ar mūsu netālajiem kaimiņiem vāciešiem, kuriem izplatītāks bija taustiņu akordeons, turklāt arī Latvijai tuvākās akordeonu fabrikas atrodas Vācijā (Weltmeister).

Latvijas akordeonisti, kuri nesuši Latvijas vārdu pasaulē – Ksenija Sidorova, Māris Balaško, Inita Āboliņa, Evita Dūra – Andersone, Zane Ludborža u.c.